Mūsu dzīvei ir tik daudz jēgas, cik lielā mērā mēs kādam varam būt nepieciešami. Staigāt, elpot, ceļot, vai tas nav prieks?
Ar redzīgām acīm, ar dzirdīgām ausīm izstaigāt vai izbraukāt pilsētu un novada dabas takas (Vasenieku purvs, Zlēkas…), apstāties un svētīt, savu sirdi atraisīt.
Prieks ir izstarot un izdalīt to, kas mums pieder un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Vakardiena ir pagājusi.
Rītdiena vēl nav atnākusi. Mums pieder tikai šodiena. Sāksim tagad!